Zvārtes raganu leģenda

Novadpētnieces, rakstnieces Melānijas Vanagas pieraksts.

Stāstītājs vecais Zvārtes māju saimnieks Zariņš:

„Tad, kad naktī izej ārā un ģīmī griež vējš, tad zini, ka uz Zvārti šaujas raganas no tālajiem Zilūžu un Vilkates mežiem. Nešķīstās tur ielīcī atstāj savus jājamos – slotas, čakārņus – un pašas lec uz iezi, kur tās gaida elles kungi. Un tad tur augšā sākās ēšana un dancošana ar mugurām kopā. Tiem pašiem ir īpaša valoda, ko neviens cilvēks nesaprot. Lielākie trači tur notiek Vecgada, Vasarsvētku un Jāņu naktīs. Tad labāk ārā nerādīties un uz Zvārtes leju neskatīties. Par raganām pārvērsties var tikai ļaunas sievietes. Tādas Vasarsvētku sestdienā  pēc pirts satinas baltā audeklā un uz mutes noguļas krūmos. Tūlīt nelabais klāt un gulētāju pārvērš raganā. Tā nu var dzīvot mājā un dzīvot mežā, skriet pa zemi un skriet pa gaisu, būt redzama un kļūt neredzama, būt cilvēks un ne cilvēks. Raganas var uztaisīt negaisu un krusu. Tās var ar savu jājamo slotu noslaucīt pļavām rasu, lai tajās izkalst zāle, kā dažvasar tepat Zvārtes lejā. Tās var noraut no debesīm mēnesi un likt apstāties Amatai. Kungs, apžēlojies! Raganas var uzlaist slimības, pārvērst cilvēku akmenī…

Ne uzreiz  jaunās raganas visu to prot. Ļauno mākslu Zvārtes virsotnē tām māca velli. Ja jaunās raganas neskrāpējās un visas nešķīstības labi iegaumē, tad lejā viss ir mierīgi. Bet, ja tās velliem pretojas, tad visi atvari sagriežas vienā mutulī. Vellu trači ar raganām uz Zvārtes augšas notiek līdz pirmajiem gaiļiem. Pēc tam raganas lec lejā, uzmeklē katra savu jājamo un – žvikt! – prom uz māju. Ātrāk, ātrāk, kamēr trešie gaiļi vēl nav dziedājuši! Dienā raganu nevar atšķirt no parastas sievietes, ja negadās piedurties tās sprīdi garajai, zem drēbēm paslēptajai astītei… Pavisam nedroša dzīve ir mums te, Zvārtēs…”