Zvārtes raganas piezīmes, 27.08.10. Amata atkal runājas

Pa ceļam uz darbu pirms Rāceņu alejas bijušo aroniju lauku džungļos paņemu apiņu virteni. Aiz Krustkalniem, pāri ceļam lēni soļodama, stirna man atgādina, ka jāpietur un jāsavāc kazeņu ogas. Zāļu tēju vākšanas laiks turpinās. Apiņiem gan īstā kvalitāte varētu būt uz nākamo augošo mēnesi. Tad arī pīlādžogas būs gatavas.

Apmācies, brīžiem smidzina. Zvārtes krāces atkal dzirdamas. Pēc nakts lietiem upē līmenis nedaudz cēlies. Ievām Amatas krastā lapas jau nobirušas. Ko tas varētu nozīmēt?

Stāvlaukumā treilerī nakšņojuši vācieši, kuri vakar uz iezi negāja, toties sarīkoja draudzīgu tusiņu ar nejauši šai vietā sastaptiem vācu paziņām.

Iekurinu krāsniņu, lai siltāk. Ap pusdienlaiku parādās saulīte. Laikam aizgulējusies!

Klusa un nerunīga igauņu ģimene. Sēņotāji. Vēl vieni igauņi. Vēl vieni sēņotāji. Vācieši pa ceļam redzējuši 15 mežacūkas – lielos un mazos. „Vai pie mums daudz tādu zvēru?” Fotografē puķu pušķīti uz palodzes, tēju buntītes. „Cik skaisti!” Šo frāzi, teiktu vāciski, es saprotu.

Skolnieki no Sventes. Pieauro visu Amatas ieleju. Trīs nūjotājas. Ģimene ar invalīdu ratiņos. Ielaižu līdz iezim ar automašīnu, jo pa nelīdzeno taku ratiņus aizstumt nevar. Latviešu pāris pamanījuši jaunlaulāto iestādīto ābelīti un ierosina, ka Zvārtē vajadzētu ābeļu aleju. Brīnišķīga ideja!