Zvārtes raganas piezīmes, 16.08.10. Jauna leģenda

Šorīt vēl paspēju notvert gan dzestrumu, gan ieelpot ar ozonu piesātināto mežmalas gaisu. Pēc pusstundas jau atkal valda saule un karstums.

Lai gan Rīgas raganas vakar pēc sava sabata cītīgi sakopa, pārējās piknika vietās palicis visai daudz maisu, pudeļu, drazu un pat salūzuši gumijas laivas airi. Pa nakti ballīti turpinājuši meža zvēri, iznēsājot traukus pa plašu apkārtni. Vienu plēsīgu brokastotāju sastopu, kad tas cienīgi, pelēkbrūnos spārnus izpletis, ar peli nagos paceļas no miskastes. Vanags? Piekūns? No Amatas krācēm ar mirdzošu zivi knābī aizlaižas zivju gārnis.

Savācu kazeņu sulīgās atvases vitamīnu tējai. Tas nav tik viegli, kā šīs rindiņas uzrakstīt! Kazenes, jeb melnās cūcenes ir ļoti, ļoti ērkšķainas. Šo tēju var papildināt ar avenēm, piparmētrām, kaltētām cidonijām, āboliem, pelašķiem.

Pie Miglas ieža pa ozoliem čabinās sīļi. Rīta pusē no Ieriķiem, vēlāk no Kārļiem un Cēsīm vējš atnes automašīnu skaņas. Civilizācija nav tālu.

Vācu diena. Atbrauc vieni, otri, trešie... Pāris, kuru atceros no vakardienas. Bija te ar velosipēdiem, šodien ar auto. Kad visi atgriežas no pastaigas, satiekas ēnā pie namiņa, sapazīstas un skaļi apmainās ar iespaidiem.

Pārskatu bukletu kaudzīti, ko pavasarī paņēmu tūrisma gadatirgū Rīgā, bet līdz šim nebija laika to izpētīt. Biezā lakotā izdevumā krievu valodā „360 grādi” atrodu jaunu leģendu par Zvārtes iezi.

Tad nu klausieties: „Ne tik sen, 1872. gadā, briesmīgas vētras laikā no kraujas Amatas krastā atdalījās 20 metrus augsts klints gabals. Tas palika upes vidū un redzams vēl šobaltdien, apaudzis ar priedēm, sadalot Amatas straumi uz pusēm...”

Kā Jums patika? Manuprāt, toreiz tā vētra bija par švaku, jo spēja pārvietot (ap 100m) tikai Zvārtes riju. Amata vēl arvien tek nesadalīta uz pusēm, bet tas klints gabals ģeoloģiski ir saistīts ar krauju un netaisās lidot.