Zvārtes raganas piezīmes, 07.07.10. Siena laiks

Rīts sutīgs un silts. Brīžiem pilina, brīžiem līst. Svaigumu un vēsumu nejūt.

Stāvlaukumā uz bruģa kāds pagājušajā naktī zīmējis ar riepām. Melnās švīkas izskatās pavisam nelāgi. Kā lai notīra? Gumijas gabaliņus aizslauku, tumšākajās vietās uzkaisu smiltis. Savu „zaļo slotu” novietoju patālāk, lai kāds nenodomā, ka es pati neesmu varējusi pa godam nobremzēt.

Namiņā glabājas vakardienas tveice. Ne tikai tāpēc, ka bija karsts, bet gan ēkas stilīgās konstrukcijas dēļ. Augsti griesti, vāji izolēti augšējie logi, mazas jumta pārsedzes. Vecajās guļbūvēs vasarā ir patīkami vēss, jo tur būvēts pārdomāti, par iemītnieku labsajūtu un mājas ilgu mūžu domājot.

Pirmais apmeklētājs ar lielu mugursomu un caurām kurpēm atnāk jau pirms pulksten 9. Vakar sācis pārgājienu no Melturu tilta, tepat netālu nakšņojis un šodien gudro, kurp doties, lai nav jāsastopas ar civilizāciju.

Kolēģis Gunārs pļauj zāli. Kad trimmeris ik pa laikam apklust, arī grieze tiek pie pļaušanas. Tā nu abi uz maiņām. Slauku nopļauto zāli no laukuma malām un celiņiem. Karsti gan. Kā īstā siena talkā!

Divi no Vācijas, tad vēl divi. „Kur tās raganas lido?” Tēvs ar diviem bērniem no Francijas. Esot te bijuši arī 23. jūnijā. Divi no Zviedrijas. Filmē namiņu un ierunā tekstu. Vācietis atgriežas no upes ar divmetrīgu bozi. Nez kur nu liks? Ā, piesien pie jumta bagāžnieka. Latviešu dāmas no upes izvilkušas ļoti dekoratīvu bebru apgrauztu koku – kā lielu makšķerāķi.

Ap pulksten 17 kārtīgi uzlīst. Nu, tā sirsnīgi, plīkšķēdams. Vēlāk pārstāj, bet nu jau velti. Tūristi ir aizbaidīti. Atbrauc tikai viens makšķernieks. Nekā, tieši pēc pulksten 18 laukumā iebrāžas septiņi skaļi un priecīgi nīderlandieši. Atkūlušies ar velosipēdiem pa taku no Kārļu tilta un nu skriešus metas uz iezi. „230 pakāpieni? O, tieši tā mums vēl trūkst!”

Solīju pastāstīt par savu pieredzi braucot ar laivu pa upēm, ezeriem un kanāliem citās zemēs. Tēma pieteicās tādēļ, ka ik pa laikam un arī šobrīd presē tiek „karsti” apspriests, vai par laivošanu, tūrisma apmetnēm un ērtībām tajās ir jāmaksā, vai nav.

Tātad, ir ūdenstūristi – sportiski ļaudis, kas rūpīgi gatavojas sezonai, plāno laiku un iespējas, un savā ģimenes budžetā paredz līdzekļus inventāram, ekipējumam, ceļa naudai, apdrošināšanai un citiem izdevumiem. Ar šo grupu viss ir kārtībā.

Laivotāji. Tā viņus dēvē gan tie pirmie, gan arī paši sevi tā sauc. Reti kad gatavojas un plāno, ļaujas laika plūdumam, kompānijas aicinājumam, tūrisma firmu lētajam piedāvājumam un cer, ka gan jau kāds būs par visu parūpējies un gan jau kāds aiz viņiem visu savāks. Tā tad arī ir grupa, kuras dēļ tik bieži nākas kopt, remontēt, atjaunot un rīkot talkas.

Rietumvalstīs, jeb zemēs ar senām demokrātijas tradīcijām, iedzīvotāji un tūristi nemēdz apzināti pārkāpt īpašumu robežas, postīt un pieprasīt sev to, kas nav paredzēts. Savukārt Austrumeiropā vēl gadiem būs sastopama klejotāju cilšu bezkultūra. Nav brīnums, ka atnācēji no austrumiem rietumniekos bieži izraisa šoku, jo rīkojas kā mājās pieraduši.

Vairākumā valstu, kur esmu bijusi, laivotājiem piemērotās upes apsaimnieko un uzrauga tūrisma kompānijas, arī pašvaldības un speciālas sabiedriskās organizācijas. Lielajos ezeros Kanādā, arī Zviedrijā ir daudz privāto peldlīdzekļu, privātas piestātnes, privātas salas, taču likumi un kārtība uz ūdeņiem un krastā visiem vienāda. Tāds mežonīgais un lētais tūrisms, kāds vēl šur tur sastopams Ukrainā un Krievijā, vairs ilgi nepastāvēs. Viss mainās un attīstās. Likumsakarīgi, ka skaistākie un vasaras sezonai piemērotākie upes posmi atrodas kādā nacionālajā vai dabas parkā. Tad nu savvaļas braukšanai un savvaļas apmetnēm ļoti maz iespēju, jo ūdeņus uzrauga arī parka reindžeri un vietējā policija. Bieži vien kuģojamiem upju, kanālu un ezeru posmiem ir pieeja tikai maršruta sākumā un beigās. Līdz ar to teritorijas apsaimniekotājiem nav problēmu ar laivotāju kontroli, drošību, servisu un uzskaiti. Maršrutos, kur ir iespējama pieeja arī no malas, radīti apstākļi, lai kājāmgājēji vai autobraucēji nevarētu traucēt laivotājus. Nekāda līšana caur krūmiem, kāpšana pāri sētām, izbraukšana pa bezceļiem līdz upei, spraucoties starp kokiem. Lielu atbalstu tūrisma uzņēmējiem sniedz vietējie, uzraugot savus īpašumus un informējot par katru nevietā iebraukušo.

Raftings pa straujajām upēm notiek tikai instruktoru vai gidu pavadībā. Arī lielākas grupas ar kanoe pavada gids. Apmetnēs, kurās var nakšņot vai pusdienot, ne vienmēr ir visas ērtības, toties tur garantēti ir tīrs.

Viens no svarīgākajiem nosacījumiem - drošība, ko šeit, Latvijā, vairākums „neņem galvā”, citur ir prioritāte. Kura valsts gan gribētu antireklāmu saviem tūrisma maršrutiem, pieļaujot, ka pie viņiem ik gadus pāris tūristi noslīkst, kāds vispār pazūd bez vēsts, pāris salauž kājas lecot no ūdenskrituma, kāds bariņš tiek apzagti apmetnēs vai, pasarg, dies, piekauti.

Kā tad ar samaksu? Laivas noma, peldvestes, ķiveres, jā to laikam bez maksas nedos vis. Arī par aizvizināšanu līdz atstātajai automašīnai naudiņa jānoskaita. Bet telts vietu, ugunskura vietu, malku, pieslēgšanos elektrībai, dušu, dzeramo ūdeni un citas ērtības gribētu par brīvu. Ir vietas, kur Jums liksies, ka tiešām esat šo to saņēmuši par brīvu... Diemžēl nē. Tuvējie krodziņi, veikali, suvenīru bodītes, degvielas uzpildes stacijas, autostāvvietas un citi pakalpojumu sniedzēji jau būs no Jums maigi un nemanāmi iekasējuši to summu ar krietnu uzviju. Naudiņa nonāks apsaimniekotājiem, glābšanas dienestiem, zaļā dzīvesveida reklāmai, informācijas sagatavošanai, bukletiem, mājas lapām, vides aizsardzībai un uzraudzībai. Manuprāt, tā vajadzētu būt arī Latvijā.