Zvārtes raganas piezīmes, 06.07.10. Bet grieze tik strādā...

Patīk tas vai nē, bet karstums turpinās! Zvārtē šorīt nemaz nav vēsi un nejūt svaigumu. Laikam lietus, kas vakar vakarā tā maigi uzsmidzināja Cēsu pievārtē, līdz Amatas krastiem nemaz netika.

Šo dienu sāku ar atspirdzinošu peldi. Daži dunduri arī cenšas turēt līdzi. Apskatu iezi tuvplānā. Agrāk likās, ka Zvārtē vārdu un parakstu iekasītājus attur bailes no raganām, tomēr atklāju, ka dažiem gribējies sevi pierādīt. Pāris burti, ko pavasara ledi noslīpējuši līdz nesalasāmībai un samērā jauns skrāpējums „Sigita”. Miglas iezis, kas šovasar krietni ieslēpies krūmos, arī ir pasargāts no mūsdienu kasījumiem, toties tajā labi augstu var atrast glītu ierakstu par piemiņu no Pieminekļu valdes darbiniekiem. Pagājušā gadsimta 20-tajos šeit viesojušies Antons Borbals un Pēteris Upītis.

Grieze čakli strādā visu dienu. Drīz te, drīz tur... Brīžiem atbalsojas pret mežu un skan pa visu ieleju. Droši vien tie ir vairāki griežu tēvi. Katrs sargā savu pļavu. Dīvaino izkapts strīķēšanas skaņu grūti attēlot vai izrunāt. Latīniski šo putnu sauc Crex crex, izrunājot kā kreks kreks. Tas tad laikam būs visprecīzāk.

Tēju vākšanas maratonam pārtraukums. Ja seko mēness fāzēm un to ietekmei uz augiem, tad jāpagaida, līdz dilstošā mēness sirpītis atkal pamazām. Var vākt zālītes miega spilventiņa pildīšanai – papardes, vībotnes un nepārziedējušas vīgriezes. Arī pirtsslotām šis laiks ir noderīgs. Un protams, ogu lasīšana! Mellenes, zemenes, lācenes. Droši vien kādā saulainā un karstā izcirtumā jau sārtojas avenes.

Vācu diena. Gan pārīši, gan ģimenes, gan lielākas grupas. Dažiem līdzi jaunais 2010. – 2011. gada ceļvedis par trim Baltijas valstīm. Tas pats, kura papildināšanā piedalījos pagājušajā vasarā.

Sienu pirtsslotas un papildinu augu kolekciju. Kamolainā pulkstenīte, asais jānītis, parastā zeltene, apiņu lucerna, melnais deviņvīruspēks, tīruma āboliņš. To pēdējo šaipusē sauc arī par runča vai zaķa pautiņiem, bet angļi par zaķa pēdām.

Bet grieze tik griež... Gribētos viņu redzēt, taču maz cerību. Tramīgs putns, ātri skrien un labi slēpjas.

Karstajā dienasvidū tūristu nav. Pēcpusdienā, kad pastiepjas garākas ēnas un vējš no tālienes atnes spirgtumu, pagalmā iebrauc pāris automašīnas. Pensionāri, kuri te bijuši jaunībā, atspirdzinājumam izvēlas kokakolu.

Latvieši, vācieši, latvieši. Lieli suņi, mazi suņi. Bērni, vecmāmiņas, somas, fotoaparāti... „Cik tālu jāiet? Cik laika vajag lai izietu lokveida taku? 45 minūtes? Daudz!” Patiesībā laiks paies nemanot. Un tie, kuri iebridīs Amatā, vispār aizmirsīsies...

TVNETā diskusija par Gaujas ūdenstūrisma apmetnēm, kuras Parka administrācija no 1. jūlija nodevusi apsaimniekošanā kādai firmai. Lasu un domās velku paralēles ar savu darbavietu, kur arī tiek rūpīgi kopts, remontēts, apsaimniekots un tomēr katru nedēļu atrodas kādi, kam liekas, ka tas viss un vēl vairāk pienākas pilnīgi par brīvu.

Žurnālisti, kā vienmēr, uzkarsē gaisu, neuzrakstot visu, kas un kā. Tauta, savukārt, šajā karstajā dienā, kantoros nīkdama, izsakās asi un nežēlīgi. Pa vidu plosās likumu zinātāji, citējot pantus un punktus, un tūrisma uzņēmēji, aizstāvot savu nozari. Vai ir jāslēpj?  Apsaimniekošanai nodota ne jau „visa Gauja”, bet tikai trīs apmetnes. Vismaz vienu apmetni (Jāņarāmis) zinu kā populāru tusiņu un pikniku vietu tiem, kas nebrauc ar laivu, bet gan ar auto. Tur būs garantēts miskastes vākšanas darbs katru dienu. Bet tauta plosās. Un cauri nosodījumam, draudiem un rupjībām skan viena doma: pēc manis kaut ūdensplūdi... Zeme, daba, ainavas, kopīgās nacionālās vērtības, kādas sabiedrības grupas rūpīgi koptais, lūk, pieder visiem un patiesībā nevienam. Par laimi, Amatas krastos tādu mežoņu ir maz. Šeit pavasara ūdenstūristi, vismaz 95%, ir zaļi domājoši un ļoti kārtīgi.

Tēma ir interesanta, vai ne? Kā ar apmeklējuma maksu un pakalpojumiem ir citās zemēs, citos nacionālajos parkos, pastāstīšu rīt.

Ieriķu pusē ducina pērkons. Gaiss ir sutīgs, sutīgs. Būs lietus? Nebūs?