Vēsture

Slīteres apkaimē saglabājušies nostāsti par laupītāju Dāvidu, kurš kurinājis maldu ugunis, lai ievilinātu kuģus briesmās. Pirms torņa uzcelšanas Zilo kalnu kraujā audzis milzu ozols, kas bijis atzīmēts jūras kartēs. Kad ozolā iespēris zibens, tas aizgājis bojā. Pēc tam vairākus gadsimtus par orientieri kalpojusi dāņu vikingu būvētā Slīteres baznīca.

Slīteres bāka ir 22 metrus augsts, cilindrisks mūra tornis, kas celts 1849. gadā. Tā ir otra vecākā bāka Latvijā. Tornis senāk bija dienas zīme bez gaismas signāla, ar konusveida jumtu tagadējās laternas vietā. Tornis izmantots, galvenokārt, meža ugunsgrēku novērošanai, kā arī robežapsardzes vajadzībām. Pēc II Pasaules kara uz speciāli izbūvēta balkona darbojas acetilēna gāzes lampa. Tās novietojums Zilo kalnu kraujas augšmalā nodrošināja tai visaugstāk izvietotās uguns atrašanās vietu Latvijā - 98 m vjl. Balta bākuguns esot degusi ik pēc 6 sekundēm. 1961. gadā veikta torņa pārbūve, nomainot gāzes lampu ar elektrību darbināmu ierīci.

1999. gadā Slīteres bāka zaudē jūras navigācijas būves statusu un 2000. gadā to sāk apsaimniekot Slīteres nacionālais parks. Kopš 2002. gada bāka tiek izmantota par skatu torni, labiekārtota tūristu vajadzībām, stāvos izvietotas ekspozīcijas par dabu un piekrastes lībiešu ciemiem.

Lai vērotu Slīteres nacionālā parka mežus, jūru un kuģus, var arī nedoties ceļā  uz Kurzemes ziemeļiem. No Slīteres bākas, kas atrodas 100 metrus virs jūras līmeņa, piecus kilometrus no Baltijas jūras krasta, pateicoties projektā “Baltijas Zaļā josta” īstenotajai iecerei, plašumu un dabu var vērot ikviens interneta lietotājs jebkurā laikā, apmeklējot mājas lapu http://slitere.lv/skats-no-sliteres-bakas-tiesraide