Vecā Kraukļa stāsti, 17.augusts

Krā, krā, jā, jā! Zinu, zinu - Krauklis pazudis, nez kur aizlaidies, ka tik ilgi klusē utt. Vainīgs esmu, bet, ziniet, arī Krauklim pienākās brīvdienas jeb kā jūs, cilvēki, sakiet - atvaļinājums! Un tik karstā vasarā kā šī vispār labāk knābi lieki nevirināt! Jaunumu gan sakrājies stipri daudz, tā, ka varēšu vien pavisam īsi izstāstīt galveno, „sīkumi” jāatstāj citai reizei (gariem, tumšiem ziemas vakariem).

Iepriekšējo reizi sīki pastāstīju par Ufo- ūpēnu un viņa ģimeni. Tad nu tagad ar to arī iesākšu. Ufo augumā jau ir sasniedzis pieauguša ūpja izmērus un arī apspalvojies ir gandrīz kārtīgi - putnēna pūkas ir nomainījušās uz brūnām, skaistām, lāsumainām spalvām. Tikai šur tur, uz pakauša un kājām, vēl vējā plivinās mīkstās, pūkainās spalviņas. Un tas viss tikai trīs mēnešu laikā! Vienīgi Ufo uzvedībā reizēm tāds „putnēna bērnišķīgums” parādās, bet sīkumos neielaidīšos - mums, putniem, nepiedien izsmiet vienam otru, pat arī, ja neesam vienas sugas.

Ufo ir labi vienmēr apskatāms, jo jau labu laiku dzīvo meža skolas „Pauguri” (kurā, starp citu, ir ierīkota izstāde par mitrājiem) pagalmā - nelielā nodalījumā starp lapsēniem un vāverēm. Tur viņš nonāca pēc tam, kad saasinājās savstarpējie ķīviņi viņa paša ģimenē (atkal sīkumos neielaidīšos...). Ufo jaunajos apstākļos iejutās ļoti labi. Barība (peles) vienmēr ir pietiekami un dzīvi interesantu padara kustīgās kaimiņienes vāveres. Tā ka nekavējieties ar viņa apciemošanu, jo drīz Ufo dosies prom uz kaimiņvalsti Igauniju, kur tam jau beidz celt plašu, ērtu mītni, lai Ufo beidzot varētu apgūt arī lidošanas māku.

Otrā pusē Ufo kaimiņi ir lapsēnu pāris - Džekiņš un Džūlija. Par Džekiņu jau stāstīju, bet lapsu meitenīti Džūliju pie mums atveda vēlāk. Abi sadzīvo ļoti labi un draudzīgi, un apmeklētāji ilgu laiku varēja vērot un priecāties par lapsēnu jautrajām rotaļām. Nu abi sāk pieaugt un mainās arī to uzvedība, abi ir kļuvuši atturīgāki, tramīgāki un, tuvojoties cilvēkiem, mēdz slēpties pašu izraktajās alās. Alu rakšanas sacensībās ar to kopēju, protams, uzvarēja lapsas... Tām galu galā gan laika, gan spēka un mākas rakšanas darbos ir vairāk! No sākuma jau vēl kopēji centās naktīs izraktās alas aizrakt dienā atkal ciet, bet tas bija diezgan bezcerīgi - no cilvēku puses!

Jūs jau redzēsiet, ka dzīvojamo būru komplekss „Pauguru” pagalmā tiek turpināts būvēt un pēc tā pabeigšanas būs iespējams apskatīt vēl pāris iemītniekus, bet kamēr tie trokšņainie darbi turpinās, blakus vāverēm uz dzīvi ir iekārtojies pārītis balto žurku. Tā ka nebrīnieties, nekas jums nerādās, un viss ir tā, kā tam ir jābūt!

Vēl runājot par „Pauguru” pagalmu, tad reizēm gar akmeņu kaudzi blakus lapenei aizļepato pa kādam trusēnam. Tie tur jau labu laiku tā skraidelē, jo pavisam mazi būdami, aizmuka no saviem vecākiem, izlienot cauri stiepļu žogam. Brīnums, ka tos vēl vietējā savvaļas lapsa nav nolūkojusi vakariņām..., bet nu laikam arī tie to mukšanas mākslu, ārpus būriem dzīvojot, būs labi apguvuši!

Lielie truši arī ir apskatāmi, ejot pa apmeklētāju taku, pretī stirnām un pirms Ilzītes voljera. Un blakus trušiem, labās puses voljeriņā, dzīvo septiņi jenotsunēni! Viņi arī vislabāk apskatāmi ir no rīta un vakarpusē, kad nav tik karsti. Tie parasti guļ mājiņā jeb starp akmeņiem zem vannas, bet dažreiz kāda jenotsuņa galva rēgojas laukā no dzeltenās plastmasas ūdensbļodas - viņiem visiem ļoti patīk ūdens! Vispār jenotsuņu Latvijā ir daudz, bet tos reti kad izdodas redzēt. Arī pie mums es esmu ievērojis, ka daudzi no jums, apmeklētājiem, tādējādi nemaz nepazīstiet jenotsuņus pēc izskata un nesaprotiet, ko esiet ieraudzījuši...

Stirnu voljerā kopā ar stirnām jau no jūnija mēneša dzīvo arī Gita - maija beigās dzimusi aļņu meitenīte. Gitas īstā mamma ir aizgājusi bojā un, lai arī mazā alnenīte bija sākusi ēst lapas un zāli, tomēr, palikusi bez mammas piena, lēnām mira. Cilvēki bija viņu atraduši pavisam vārgu, guļošu... Sākdama lēnām atkopties, alnenīte sāka arī atcerēties, ka no cilvēkiem taču ir jāmūk un jābaidās. Ai, ai, cik gan tad daudz pūļu prasīja mazās bailulītes pieradināšana un pabarošana... Novārgušais organisms ir arī ļoti jūtīgs pret visādām infekcijām un tā arī mūsu Gita tika četras dienas potēta, tad vēl tai dotas dažādas zāles, dzirdīta ar govs gremokļa atšķaidījumu (kas nepieciešams, lai alnēns saņemtu atgremotājiem vajadzīgo mikrofloru) utt. Nu vispār problēmu ar Gitu ir bijis daudz un vēl joprojām nav 100% pārliecības, ka mazā alnenīte izdzīvos un izaugs par lielu, skaistu alneni, tā ka turēsim visi īkšķus!

Salīdzinot ar Gitu, pie mums 01.05. dzimusī alnenīte Vizbulīte ir vismaz divreiz lielāka un jau pilnībā nomainījusi apmatojumu - ir veselīgs un spēcīgs alnēns! Nu, bet viņu jau arī audzina pašas rūpīgā māte Saulcerīte.

Bet šīgada lielākais un svarīgākais jaunums, protams, ir trīs lūsēnu piedzimšana mūsu lūšu pārim - mātei Leonorai un tētim Villijam-Incim! Lūsēni Līgatnes dabas takās dzimst pirmo reizi visā garajā GNP vēsturē! Mazuļi piedzima 22.05., bet šis fakts tika rūpīgi slēpts, lai neapzinīgu apmeklētāju uzmanības dēļ Leonora nepārstātu rūpēties par saviem bērniem. Jo no jums, cilvēkiem, reizēm tiešām nevar saprast, ko un kāpēc jūs dariet... Visiem taču vairāk vai mazāk ir bijusi darīšana ar mājas kaķiem un ziniet, cik tie ir jūtīgi un uzmanīgi dzīvnieciņi... Nu, lūši tie paši kaķi jau vien ir, tikai lielāki un krietni tramīgāki. Un tāpēc arī ļoti jūtīgi reaģē uz dažādu priekšmetu mešanu iekšā voljerā un skaļu trokšņošanu. Visparastākais „traucētājtroksnis” ir bērni, kas iet pa takām ar dažādiem kokiem un zariem rokās. Viņi un dauza ar tiem pret citiem kokiem, taku un skatu paltformu norobežojošām koka apmalēm utt. Un tad arī nav jābrīnās, ka apzinīgie, skatīties un vērot protošie un gribošie dabas taku apmeklētāji tā arī paliek vīlušies, nevienu lūsi neredzējuši...

Visbiežāk lūšu mamma ar saviem bērniem ir redzama tieši voljera vidū, guļot uz izgāztas koka saknes blakus sagruvušās nojumes jumtam. Mazuļi reizēm uzkāpj arī uz nojumes jumta vai arī turpat apkārt spēlē savas lūsēnu rotaļas. Karstā dienvidū gan visa ģimene parasti kaut kur ir nolīdusi ēnainākā vietā un vienkārši guļ. Katrs no lūsēniem ir arī ar savu izskatu un raksturu. Savstarpējās attiecības lūšu ģimenē ir ļoti interesantas, bet par to visu nākošreiz!

Šis laiks tik tiešām šogad ir jaunu iemītnieku (mazuļu) pārpilns! Ar to saistās arī pats jaunākais notikums - nu jau dažas dienas vecā jenotsuņu voljera vienā pusē (kreisajā) dzīvo veseli septiņi ežubērni! Pie kopējas Velgas viņi nokļuva vēl pavisam maziņi un kā viņi tur dzīvoja un uzauga, var droši apskatīt bilžu galerijās. Ar mīlestību aprūpētie ežuļi vēl īstai dzīvei savvaļā nav sagatavoti un tā nu šajā jaunajā meža iežogojumā tie iziet tā saucamo rehabilitācijas laiku, kur pierod un iemācās paši meklēt barību, veidot guļvietas, uzmanīties no ienaidniekiem, savelkoties adatainos kamolos utt. Papildus vakaros visi tiek arī pabaroti un vēlāk nākotnē (visticamāk vai nu rudenī, vai nākamajā pavasarī) viss ežu bariņš tiks palaists atpakaļ brīvībā.

Nu, ko! Attā! Krā! Līdz nākošai reizei! Gaidīšu ciemos!