Vecā Kraukļa stāsti, 14. jūnijs

Krāāā! Nu jau visi Līgatnes Dabas taku ciemiņi ir dzirdējuši manus sveicienus, vai ne? Katrs apmeklētājs, staigādams pa manu mežu, ir manis, Vecā Kraukļa vai manas daudzskaitlīgās radu saimes, novērots un uzrunāts! Neviens jūsu solis vai darbība nepaliek neievērota, lai arī ne viss tiek plašāk pārstāstīts...

Bet nu - kārtējie jaunumi! Beidzot varu pastāstīt arī par vienu notikumu, kāds vēl nekad Līgatnes dzīvnieku iežogojumos nebija noticis - ūpju pārim piedzimis, tas ir, izšķīlies mazs ūpēns! Jūs jau ziniet, ka mums ir tikai viena putnu māja, kurā draudzīgi kaimiņos sadzīvo trīs meža pūces un trīs (nu jau jāsaka četri) ūpji. Divus vecākos ūpjus, Hugo un Otto, šeit atveda jau 2002. gadā no Rīgas zooloģiskā dārza. Un Hugo tagad ir laimīgais tētis! Otto, savukārt, ir tāds pa pusei invalīds, jo pēc jaunībā iegūtās traumas tam viens spārns lāgā „neturas vietā” (labi, ka vēl var palidot!) un ar redzi arī ir tā pašvaki - brīvībā viņš sen jau būtu aizgājis bojā...

Jūs, cilvēki, jau nemākat pēc ārējā izskata (tas ir, pa gabalu) noteikt pūčveidīgo putnu dzimumu, tāpēc arī nekad nezināt, ko redzat - pūču un ūpju meitenes vai zēnus? Tāpēc arī nevienam nebija ne nojausmas, ka trešais ūpis, kurš pie pārējiem nokļuva vien 2007. gada Ziemassvētkos, ir Dāma!

Pirms viņa satika savu Hugo, tai diezgan traki bija gājis! Brīvībā dzīvodama, Dāma pati mācēja sev barību sagādāt, tā ķēra visu, ko vien varēja noķert, dažādus (par sevi, protams, mazākus) putnus, putnēnus, peles, žurkas, zaķēnus utt. Taču katrs jau tiecās pēc vieglākas dzīves un tāpat arī Dāma bija atklājusi, ka netālajās mājās ērti var tikt pie gardas maltītes īpaši nepiepūloties. Vasarā aplokos aiz žoga bija noķerami (un apēdami) cālēni, pīlēni un trusēni. Māju saimnieki tik brīnījās - žogs vesels, lapsas klāt netiek, dienās vanagi arī tā kā nebūtu manīti, bet mājdzīvnieku un mājputnu skaits visu laiku samazinās! Pie viegli iegūstamas barības pieradušajai Dāmai ziemā sākās grūti laiki un tas pamudināja viņu uz pagalam riskantu soli. Par savu kārtējo upuri Dāma nolūkoja... treknu zosi! Cīņa izvērtās varena! Pieaudzis ūpis ir liels un spēcīgs putns, un cīņā ar vienu atsevišķu zosi neapšaubāmi gūtu virsroku, bet - zosis bija vairākas un, kā jau visi baros dzīvojošie putni, pārējās metās nelūgtajai uzbrucējai virsū! Tā nu arī mūsu ūpene riktīgi dabūja ciest un nākošo dienu sagaidīja ieslodzījumā – trušu būrī. Tā arī Dāma pie mums nokļuva - pēc zaudējuma cīņā ar zosīm... Šeit viņa izveseļojās, atkopās un, re, vēl pie jauna vīra tika! Kas gan šeit nekait - ēdamais papilnam un kārtīgs vīrs, Hugo, arī pie sāniem, tas ir, pie spārna, tikai tie brīvie lidojumi pāri koku galotnēm gan ir jāaizmirst...

Tā nu šopavasar tā lielā ūpju mīlestība tika pie sava laimīgā piepildījuma - ūpēna Ufo! Speciāli priekš Dāmas, lai viņai mierīgāka olu dēšana un perēšana, pie ūpjiem tika ienestas siena ķīpas. Starp tām uz zemes (kā tas pie ūpjiem ierasts) arī mazais Ufo 20. maijā ieraudzīja dienasgaismu. Sākumā jau mazulis tikai zem mammas spārniem vien slēpās un barību (peles) abiem cītīgi klāt pienesa tētis, kurš, protams, ir varen lepns par savu bērnu. Vakaros, kad pienāca ēšanas laiks, Hugo paņēma peli knābī un sāka sarunāties ar Dāmu (īsi, klusi sakot u-ū no visām pusēm), pēc tam nolaidās zemē ar visu peli un no knābja knābī nodeva to savai Dāmai, kura pēc tam tādā pašā veidā baroja arī mazo. Ufo, labi aprūpēts un apčubināts, auga ātri un zem mammas spārniem drīz lāgā vairs neietilpa - kāda ķermeņa daļa visu laiku rēgojās laukā. Tā tagad vai nu abi ar mammu tup ligzdā viens otram blakus (dažreiz gan ūpēns vismaz galvu vēl pabāž zem mammas spārna - tomēr taču drošāk!), vai arī Dāma pati sēž kokā vai uz siena ķīpas un Ufo pašam nākas sevi izklaidēt - skatīties apkārt uz gaismēnu rotaļām, novērot pa sienu rāpojošas mušas vai ar cerīgu skatienu lūkoties uz mammu. Vakaros jau arī pats sāk mēģināt uzkāpt uz siena ķīpas vai arī saņemt dūšu un gāzelējoties paieties pretī tētim uz tuvāko ēdamgaldu, zemāko bluķi, kad vakariņas jau ir celtas „galdā”. Šobrīd mazajam Ufo gan par visu vairāk garšo pelītes. Savu barību tas pieprasa ar paskaļiem „ķērcieniem”, bet pienestās peles sagaida ar skaļu „čivināšanu”. Tagad jau barību klāt nes abi vecāki un ja mazulim knābis (un vēders) ir pilns, tad saliek peles šim apkārt, lai būtu ko uzknābt, kad ēstgriba atgriezīsies!

Nu jau Ufo ir arī apspalvojies jeb appūkojies, pirms tam gan izskatījās visai dīvaini ar savu milzīgo, zilo vēderu, tievo kaklu, mazo galvu un milzīgajām ūpja kājām... Kas ir tas ir - visskaistākais putnēns pasaulē viņš likās tikai saviem personīgajiem vecākiem... Tā jau tas tajā pasaulē ir iekārtots un arī pie jums, cilvēkiem, tā tas notiek, ka savi personīgie bērni ir tie vismīļākie, visskaistākie, vislabākie, vis... utt. Vai ne? Krāāā!

Bet pats jaunākais jaunums pie mums ir tikai nupat, pāris dienas atpakaļ atvestais, nepilnus divus mēnešus vecais lapsēns Džekiņš! Viņam ir ļoti sabiedrisks un mīlīgs raksturs - nu, vismaz pagaidām, kamēr mazulim vēl pāri neviens nav nodarījis un pasaule tam liekas laba un draudzīga...

Džekiņš dzīvo gandrīz blakus vāverēm, meža skolas „Pauguri” pagalmā. Pašam ir sava mājiņa, kur pagulēt siltumā un sausumā, baseins un ar zaļu zāli (arī vēl tikai pagaidām) noaudzis pauguriņš, kur paslēpties vai vienkārši pagulēt saulītē. Pie kārtīgu alu rakšanas arī viņš gan vēl nav ķēries, pārāk maziņš taču... Lapsēns labprāt paspēlētos ar vāveru pāri, kuru vēl jau viņš vēlas tikai kā rotaļu biedrus nevis kā ķeramu medījumu...

Vēl nelielas pārmaiņas pie mums ir arī tādas, ka alnene Līnīte vairs nedzīvo kopā ar Antiņu, bet atkal ir kopā ar savu meitu Saulcerīti un mazmeitiņu Vizbulīti. Protams, arī stirna Lana turpat vien atrodas - kā nu bez viņas!

Vairāk laikam tādu lielu, jums stāstāmu jaunumu šobrīd nav. Nelaime jau ar jums, cilvēkiem, ir tāda, ka neesat vēl visi iemācījušies saudzīgi, tas ir, uzmanīgi, klusi, netraucējot dzīvniekus, pie mums izturēties... Tāpēc arī daži jaunumi ilgāk jānoklusē. Žēl, ka tā... Bet, ja Ufo mamma būtu ar ļaužu bariem (kas, nedod Dievs, gar žogu būtu ložņājuši) un skaļiem izsaucieniem  traucēta, tad diez vai mazais ūpēns būtu veiksmīgi no olas izšķīlies un tik liels izaudzis... Tāpēc, lūdzu, netramdiet un nebiedējiet (arī nebarojiet) mūsu Dabas taku iemītniekus! Nu, nevar viņi pa mežu no jums prom aizskriet vai pa gaisu (kā es) aizlidot! Drīz arī Ufo būs kāpelēšanas un staigāšanas prasmes labāk apguvis, vēl lielāks paaudzies un tad arī pa dienu būs labāk ieraugāms. Pagaidām, lai viņš vēl jūtas drošībā starp savām siena ķīpām - un jūs tā klusiņām, labi?

Krāāā! Attā!