Vecā Kraukļa stāsti, 12.septembris

Sveicināti! Krāā! Pie mums šoreiz nu tik traki gāja...oi,oi..., kā nekādi pie stāstīšanas netiku!? Kā sataisījos tādu garu, mierīgu stāstījumu uzsākt, sēžot lielās egles kuplajos zaros, tā atkal kaut kas notiek, atgadās un man takš jālido skatīties, visu novērot – neko lai nepamanītu nepalaistu garām!

Viss sākās dienā, kad uz citu mājvietu tika pārvestas mūsu suņuvilku meitenes Dženija ar Kati. Vecais iežogojums savu laiku bija nokalpojis, tāpēc vienkāršākais bija abām iemītniecēm piedāvāt turpmāk dzīvot ciešos kaimiņos ar mūsu veco vilceni Rakšu. Vilku voljers sastāv no divām daļām un Rakša apdzīvo vienu tā daļu, otra stāvēja tukša.

Dženijai ar Kati ļoti patīk jaunā mājvieta – plašāka teritorija, viss zaļš, ne tā kā vecajā mājvietā, kur neviena zālīte vairs neauga. Vilcenei arī interesantākas vecumdienas, vilki jau atšķirībā, piemēram, no lāčiem, kuri ir vientuļnieki, mīl dzīvi baros. Rakša taču kopā ar suņupuiku Topsi uzauga un daudzus gadus draudzīgi nodzīvoja.

Tās pašas dienas vēlā vakarā visi lielie trakumi arī sākās – brīvsolī bija sadomājusi doties mūsu lācene Made!  Kā vēlāk izrādījās, viņa bija izrakusies zem žoga tieši pie pašas klints, zem cilvēku skatu platformas. Made nebija  naska uz rakšanos, tas ir lielo lāčupuiku hobijs! Kas šoreiz viņai bija uznācis, var tikai minēt. Tā kā visa viņas uzmanība bijusi pievērsta vienai konkrētai vietai pie pašas klints, var pieļaut, ka ārpus žoga bijis kas tāds (salds un smaržīgs), kam nu viņa dikti gribējusi tikt klāt. Lai nu kā tas būtu, bet Made atradās ārpus sava voljera un tas vairs nebija nekāds ikdienišķs atgadījums. Lācis jau nav ne zaķis, ne vāvere, pie tam, pieradinātam dzīvniekam nav dabisko baiļu no cilvēkiem.

Nākošajā dienā visā teritorijā netika ielaists neviens apmeklētājs, bet cilvēku, vienalga, bija daudz. Lāču voljerā dzelzs stieņi tika vēl un vēlreiz metināti, iežogojums pilnībā salabots. Liela daļa cilvēku kaut ko plānoja, domāja, runāja, kā labāk meklēt un ķert izbēgušo lāceni.  Pati Made par visiem šiem satraukumiem nelikās ne zinis – visu nakti izskraidījusies, izbaudījusi papilnam iegūto brīvību, pa dienu mierīgi gulēja klusākā vietā. Jebkuram dzīvniekam (arī putnam), kurš visu mūžu ir nodzīvojis lielāka vai mazāka izmēra sprostos, pēkšņa brīvība ir visai šokējošs notikums. Un reti kurš dzīvnieks šādos apstākļos (iepriekš nesagatavots) pats ir spējīgs atrast sev savvaļā barību un izdzīvot.

Made, vēl voljerā būdama, bija labi paēdusi. Viņai barības sagādes problēma nebija aktuāla. Lācene priecājās par zaļo zāli, koku lapām, dažādām ogām, jaunajām ozolzīlēm, riekstiem, kukaiņu kāpuriem utt. – visu to, kas Madei, Mikum un Puikam skaitās liels kārums, bet savvaļas lāčiem būtu ikdienas ēdienkartē.

Vakarā palika klusāks, mierīgāks, vienu brīdi pat nolija spēcīgs lietus. Made sadomāja tuvāko māju ābeļdārzā panašķoties ar āboliem, kur viņu arī, pirmoreiz kopš izbēgšanas, ieraudzīja cilvēki. Kādu stundu vēlāk mūsu pašu darbinieki arī „satikās” ar Madi turpat netālu mežiņā, pie "Asuānas" dīķa, apmēram 1 km attālumā no lāču voljera. Viņas bijušajai kopējai Velgai bija sagatavoti krājumi ar dažādu barību un kārumiem, ar kuriem viņa arī Madi uzcienāja. Made atpazina savu bērnības un jaunības dienu kopēju un drīz vien senā draudzība bija atjaunota!

Velga varēja uzturēties dažu metru attālumā no Mades, kura bija draudzīga, mierīga un neizrādīja ne vismazākās agresijas vai dusmu pazīmes. Ja tuvojās pārējie cilvēki, lācene atkāpās mežā.  Bija doma par lācenes iemidzināšanu un nogādāšanu atpakaļ voljerā, bet šis plāns neizdevās. Iestājās tumsa un Made, labi paēdusi, iegāja eglīšu biežoknī.

Nākošā rītā lācene turpat vien bija – mierīgi mielojās ar pāri palikušo barību. Apmeklētāji, protams, LDT teritorijā joprojām netika ielaisti. Mades tuvumā atradās tikai neliela cilvēku grupiņa, viņas uzticamības persona Velga turpināja barot lāceni ar visādiem gardumiem, viss bija mierīgi. Kādu satraukumu Made bija izraisījusi un cik slavena pati palikusi – to slavenā bēgle pat nenojauta!

Redzot Mades labvēlīgo attieksmi un uzticēšanos, Velga sāka mēģināt Madi lēnām „vest” uz viņas voljera pusi. Viņa pabrauca ar mašīnu kādus 50 metrus, izkāpa, sauca Madi pie sevis, nedaudz ar viņu mīļi parunājās, uzcienaja ar kādu kārumu, brauca nākošo gabaliņu. Pārējie Velgas kolēģi sekoja gabaliņu no muguras, lai redzētu, vai viss notiek, kā plānots un vai lācene nesadomā doties uz citu pusi.

Made bija ļoti mīļa un paklausīga – godīgi sekoja līdzi Velgai līdz pat lāču skatu platformai. Nu bija problēma, kā piedabūt lāceni nokāpt lejā dziļajā gravā, lai pēc tam mēģinātu viņu „pierunāt” ieiet atpakaļ voljerā. Abi lāču puikas bija iesprostoti savā mājā un lāču patreizējais kopējs dežūrēja uz lāču mājas jumta.

Velga ātri nokāpa gravā un, pagājusi pa mežu labu gabalu tālāk, kur stāvā krauja paliek lēzenāka, sauca Madi no turienes. Šoreiz bija jāsauc labi ilgi, kamēr lācene saņēmās un nokāpa pie viņas lejā gravā. Abas satikās biezā mežā, nebija vairs ne mašīnas, ne citu cilvēku tuvumā - tikai cilvēks un lācis! Draudzīgās attiecības un savstarpējā uzticēšanās starp viņām bija pietiekami liela – abas kopā mēroja garā ceļa pēdējo posmu – cauri mežam, pa tiltiņu (kurš zem lācenes svara ielūza...) līdz voljera vārtiem un iekšā voljerā. Kopējs ātri nolēca no jumta un aizslēdza voljera vārtus. Urrāā! Lācene Made bija atpakaļ voljerā! Gan kopā ar savu jauniegūto „draudzeni” Velgu, kurai ārā no voljera nācās kāpt augšā pa žogu un līst cauri nelielai lūkai.

Cik labi, ka viss tā beidzās, kā pierādījums tam, ka reizēm mīlestība, labestība un draudzīga attieksme var paveikt vairāk nekā varmācība un rupjš spēks.

Pat šokolādes fabrika „Laima” uzdāvināja lācenei Madei un visam Līgatnes dabas taku kolektīvam 3 kg smagu šokolādes medaļu! Vēl patreiz šī medaļa ir aplūkojama LDT informācijas centrā.

Nu, redziet, kā mums te gāja! Kas vairs ir citi jaunumi salīdzinot ar šo! Krāā!

Vēl tikai īsi par vienu pārmaiņu alņu voljerā. Sācies riests. Svensons ar Gitu tika pielaisti klāt pie Līnītes, Saulcerītes un mazās Mildiņas. Nabaga Svensons gluži vai apjuka, tik daudzas alņu dāmas kopā ieraudzījis. Pats vairs nespēja saprast, kas viņam īsti būtu darāms, kurai lai dod priekšroku un savu īpašo uzmanību! Visu laiku jau Gita vien bija jāuzpasē un jāgana!

Nu, lai ārzemnieks iemācās tikt galā ar latvju alņu meitenem! Kā viņiem visiem tālāk klāsies. to pastāstīšu nākošreiz!

Brauciet ciemos baudīt krāšņo rudeni!

Krāā! Attā!