Publikācijas

Velga Vītola. Ne tikai lāču mamma

Līga Eglīte

Kā klājies tiem, kam pirmā darba diena bijusi 1.aprīlis? Pārpratumi, joki, piedzīvojumi? Par to vislabāk var pastāstīt Velga Vītola, leģendārā lāču mamma, kura Līgatnes dabas takās aizvadījusi jau 30 gadus.

Apmeklētāju centrā tūristi visbiežāk jautā par zvēriem, par jaunumiem, bet daži paprasa: „Vai mēs Velgu arī varēsim redzēt?”

Īpaši nepiedomājot pie publiskā tēla, ar dabiskumu un reizēm skarbu tiešumu, Velga kļuvusi par Līgatnes dabas taku firmas zīmi. Intervijās viņa reti stāsta par sevi un, ja stāsta, tad tikai „caur dzīvniekiem”, caur atgadījumiem un pārbaudījumiem. Arī šoreiz, uzdodot jautājumus par dzīvi, saruna raiti aizvirzās pie zvēriem. Velga ir talantīga stāstniece, pārliecinieties paši!

Sākums leģendai

Velga Vītola: „Pirmie pieci bērnības gadi pagāja Burtniekos, īstā lauku mājā. Tuvu bija mežs, tālāk plaši lauki un tālumā māju puduri, bet man likās - vēl par daudz apdzīvots. Gribēju mitināties mežā, kur apkārt staigā pieradināti dzīvnieki. Tolaik tuvāks kontakts ar zvēriem bija tikai ar mājas suni. Stirnas varbūt redzēju pa gabalu. Toties man bija sapnis! Dabas mīlestību man ieaudzināja tēvs, ģeogrāfs un dabaszinātnieks. Viņš prata tik interesanti pastāstīt, kā jau skolotājs.

Tikai tagad protu novērtēt, kādiem jābūt vecākiem! Man tiešām bija „pareizais tēvs”. Viņš mūs ar brāli ņēma līdz makšķerēt. Sēdēju Briedes upes krastā un vilku ķīsīšus. Vēl nepratu ne slieku uz makšķeres uzlikt. Man sariktēja makšķerīti un kā metu, tā tūlīt pieķērās. Brālim un tēvam nekā. Es tik saucu: „Nākat kāds šurp!” Viņiem apnika ņemt zivis no āķa un spraust sliekas. Bija jāmācās pašai. Protams, bija briesmīgi to slieku uzdabūt uz āķa, bet tēvs mācīja pareizi. Gribi zivi, mācies ēsmu uz āķa uzlikt.

Bērnībā mīļākie autori bija Dž. Darels, Dž. Ādamsone, K.Lorencs. Ar tēvu strīdējāmies, kurš pirmais lasīs. Es biju „milzīgs grāmatu tārps”! Kad lasīju „Trijatā Čilkotinas mežos”, domāju – ja es tā varētu dzīvot! Es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē!

Kad mācījos septītajā klasē, vasarā ar tēvu divatā izgatavojām laivu, tādu, kā viņš bija iemācījies izsūtījumā Sibīrijā. Darvoju, krāsoju. Dzīvojām ezera krastā, kur tad bez laivas? Pirmais bija šaupele, ūdens smeļamais, ko tēvs ziemā atnesa no skolas darbnīcas, nolika uz galda un teica, ka tas būs nākamajai laivai. Airi arī bija citādi, kā Sibīrijā, nolīdzsvaroti, vieglāki par vieglu. Tādi, ka arī bērns varēja airēt.

Man tēvs bija mednieks un es arī. Gāju medībās līdz tam laikam, kad sāku strādāt Gaujas nacionālajā parkā. Varbūt tas manā biogrāfijā kādam liekas pats jautrākais. Pēc tam gan vairs ne uz vienām medībām neesmu bijusi. Es tagad redzu vairāk un dzīvniekus izjūtu kā dabas daļu.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka mednieki ir slepkavas, briesmoņi „un punkts”. Ja es ar savu reputāciju medniekus aizstāvu, manī ieklausās. Es jautāju pretī: „Vai jūs gaļu ēdat?” Studiju laikā biju arī kautuvēs. Ja kāds nosoda medniekus, lai aizbrauc un paskatās, kā nokauj lopus. Mežā dzīvniekam ir iespēja aizbēgt. Ir izvēle. Tas nav noliegums gaļas ēdājiem. Es arī ēdu gaļu!

Dabas daļa

Mana pieredze ar dzīvniekiem nav „zināšanas”. Tās nav iegūtas mācoties „augstās skolās”, bet ilgu gadu praksē - esot dabā un ļoti vēloties to izprast ar mīlestību... Esmu iemācījusies būt par savējo, tāpēc dažreiz ar humoru saku, ka dzīvnieki mani „ignorē”, jo uztver kā dabas daļu. Man iepatikās teiciens, ka cilvēkiem ir katram sava dvēsele, bet visiem dzīvniekiem ir kopēja dvēsele un es tajā esmu ierakstīta.

Visi atgadījumi, kas man bijuši ar dzīvniekiem, ir kā parastam cilvēkam. Tā veidojas mana personīgā, jeb „muļķa pieredze”. Kad tāds parasts cilvēks nonāk saskarē ar jebkuru meža dzīvnieku, stirnu, alni... Kā viņam iet? Tepat, aiz mājas, cauna skrien pretī. It kā neredzētu! Uzskrien kokā, jo tur viņai miga. Mežā sastopu lapsēnu, kurš nebēg. Putni pielido klāt... Man ļoti patīk, ka varu iet pa mežu un būt vienotībā, kopā ar dabu. Jau trīs mēnešus neesmu darbā. Apciemoju lūšus, bet viņi uzvedas tā, it kā es tur būtu bijusi arī vakar, nejūtot ilgo pārtraukumu.

Dzīves skolotāji

Mana autoritāte ir Gunārs Skriba, pirmais Gaujas nacionālā parka direktors. Ar attieksmi, ar pieeju. Pieņēma mani darbā, kaut gan es faktiski biju aizmukusi no norīkojuma vietas, no Burtniekiem. Viņš ir Mans direktors. Ar šiem vārdiem vēlos izteikt ko vairāk, tas nav tikai amata nosaukums. Es viņu ļoti cienu. Skriba man uzticējās un zināja, ka es izpildīšu uzdoto. Es jutos nozīmīga. Paldies par šiem 30 gadiem!

Savukārt direktors Jānis Strautnieks bija labdabīgi dulls. Tikai viņa idejas dēļ Līgatnē ir lāči un normāls meža voljērs, kāda nav nekur citur Baltijas valstīs. Tas toreiz bija milzīgs risks, uz bīstamības robežas. Bez viņa atbalsta es nebūtu lāču mamma. Paldies par Ilzīti un Līzīti!

Kad sāku strādāt Līgatnē, Rīgas zooloģiskais dārzs bija pirmā vieta, kur konsultējos par dzīvnieku barošanu un audzināšanu. Nezināju, ne kā dot pienu, neko. Kad aizbraucu uz Rīgu, neredzēju nevienu dzīvnieku, jo ar saviem simts un tūkstoš jautājumiem uzreiz devos pie vetārstiem.

Mana autoritāte bija Kaja, igauniete, kura izaudzinājusi lāčus. Viņai dzīvoja līdzīgi kā es, kad aiz muguras nav zoodārzs ar speciālistiem un labu nodrošinājumu.

Tomēr īstās dzīves mācības esmu saņēmusi tieši no dzīvniekiem. Grūti gāja, līdz iemācījos pieņemt, ka dzīvnieks arī mirst, kaut esmu viņam pieķērusies kā bērnam. Tādās reizēs domāju: „Viss, eju prom no darba!” Tomēr joprojām strādāju. Man gadās daudz sakritību un zīmju. Uz takas, kur tuvumā nav neviena akmens, pamanīju kaut ko baltu un apaļu. Varbūt ola izkritusi? Skatījos uz augšu, kurā kokā ligzda? Tas bija ideāli apaļš akmentiņš. Tajā dienā izšķīlās ūpēns Ufo un ežu voljērā uzradās meža pīle ar n-tajiem pīlēniem.

Skarbi un tomēr skaisti

Pēdējā laikā, kad ir grūti, saku: „Dzīve ir skaista!”, taču varu runāt arī skarbi. Kad sāku strādāt, pirms 30 gadiem, uz iežogojumiem vēl lāgā ceļa nebija. Katru dienu uz muguras stiepu maisus ar barību staltbriežiem. Pat ja būtu tačka... Vienā kalnā augšā, tad atkal lejā. Neiespējami! Vēlāk jau vedām ar zirgu. Tad strādnieki izgatavoja pie iežogojuma apcirkni, lai graudi būtu krājumā turpat uz vietas. Bet 50-kilogramīgie maisi ir ratos jāieceļ... Nesu, vēlu, stiepu viena, citreiz ar palīgu. Sumbriem vajadzēja īpašu barību. Kartupeļus pa ziemu nevarēja turēt pagaidu apcirknī, tie sasaltu. Dienas devu vajadzēja stiept no pagraba. Cik var aiznest? Man ieteica – diena gara, ej kaut piecas reizes, katrā pa diviem kilogramiem. Tagad pārmet – re, kur Tu ar smago maisu stiepšanu esi sevi novedusi! Redzi, tam ir sekas! Vai tas bija to vērts? Jā. Bija to vērts! Es neko nenožēloju. Katru minūti... Man ir bijis tik laimīgs un bagāts mūžs! Pat ja rīt pēkšņi vairs neesmu, es varu apgalvot, ka mans mūžs nav nodzīvots veltīgi. Es esmu bagāta! Man ir tik daudz bērnu!

Nevajag sev pārmest. Nožēlošana ir veltīga padarīšana. Es varu atcerēties daudzos gadījumus ar dzīvniekiem un būt par to laimīga. Kā es audzināju lāci, kā man pakaļ staigāja alnis, kā man pāri skraidīja zaķis... Tās izjūtas manī dzīvo.

Turpinātāji

Mana meita varētu šo darbu turpināt. Dēls ir sabiedrisks un vairāk pa pilsētu, bet meita to noteikti varētu. Vienīgi viņai nav tā fiziskā spēka, kāds man bija pirms 30 gadiem.

Līgatnē ir bijuši labi zvērkopji – Didzis, Emīls, Mārtiņš, arī Elmārs - viņš jau visilgāk nostrādāja kā otrs zvērkopis. Kāpēc vienīgā esmu tik ilgi noturējusies? Kolēģi aizgājuši no šī darba visdažādāko iemeslu dēļ, jo te ir nepieciešams īpašs aicinājums, kas tiešām robežojas ar uzupurēšanos un lielā mērā atteikšanos no personīgās dzīves. Vienkārši te jābūt kā „apsēstam” - labā nozīmē... To laikam var tikai sieviete, kā māte, kas rūpējas par bērniem.

Svarīgākais, kā cilvēkus ievada darbā. Labi, esmu īpašs gadījums un spēju nodibināt kontaktus ar dzīvniekiem. Tādu nav daudz. Man ir izveidojusies reputācija – sak, kamēr tur ir Velga, tikmēr būs labi, jo es nepieļaušu, ka dzīvniekiem kaut kas trūks. Iešu un izkarošu.

Jaunajam speciālistam jāparāda sīkie, knifiņi, amata noslēpumi. Es pa gabalu paskatos un man ir skaidrs, vai stirnai ir labi vai slikti. Jāredz, jāpazīst, jānovēro. To nevar iemācīt, tas rodas darba gaitā. No malas liekas – kas tad tur liels, iedod konkrēto barības devu un miers. Darbs padarīts, var iet tālāk. Pie šādas apiešanās izdzīvos staltbrieži, mežacūkas, lapsas, ko var samērā viegli turēt nebrīvē. Toties ir dzīvnieki, kuru barībai vajag kādas piedevas. Piemēram, vāverēm jāieliek desmit čiekuri, ziemā jādod egļu zari ar pumpuriem, svaiga miza, ko grauzt. Stirnām un aļņiem vajag svaigus zarus. Pa šo ziemu iežogojumos būs apgrauzti visi sīkie kociņi, kas tur aug un rada puslīdz dabisku vidi.

Kā pabarot lūsi ziemā? Neviens kaķis neēd sasalušu gaļu. Vilks varbūt grauzīs, bet lūsis paliks nepaēdis. Dabiskos apstākļos lūsis noķer dzīvu medījumu un ēd, kamēr silts. Jāievēro, ka dzīvnieki neēdīs un satrauksies, ja kāds ies gar sētu.

Atbalstu ideju, ka apmeklētāji varētu pabarot dzīvniekus. Ne visus, protams. Lūsis nenāks pie svešiem pēc ēdiena. Iemestais gaļas gabaliņš paliks kraukļiem vai citiem meža putniem. Stirnas arī nenāks klāt. Staltbriežus varētu ieradināt. Suņuvilki ņems pretī gurķus, burkānus, speciālās granulas. Mežacūkām, aļņiem un lāčiem varētu dot ābolus.

Barot var, tomēr pats cilvēks ir lielāka problēma. Apmeklētāji grib, lai dzīvnieks nāk klāt un dara visu, lai pievilinātu vai izbaidītu no slēptuves. Pa vidu atļautajam ēdienam, azartā iemetīs kaut ko tādu, kas neder. Jāpieņem, ka mūsu apmeklētājs ir tāds, kāds ir - vēl nav pieaudzis. Abstraktā finansēšana un ziedojumu kastītes arī neder. Cilvēki neredz, kur tas tiek izlietots. Vislabākais variants – krustvecāki. Pagājušajā rudenī atveda āpsi. Tāds zvērs Līgatnes dabas takās nekad nav bijis. Viņam vajadzīgs savs un kārtīgs iežogojums un rūpīgi krustvecāki.

Sapņi

Man ļoti patīk fotografēt un filmēt. To varētu pat ar visu sāpošo muguru. Smieklīgi bija, kad man uzticēja modernu un sarežģītu kameru. Vēl glabājas lapiņa ar instrukciju, kas un kā jādara. Ar visu statīvu iegāju lūšu iežogojumā, klupdama, krizdama, uztraukumā vairs nezināju kura poga jāspiež, ko un kā ... Īstais operators sēdēja mašīnā un nepalīdzēja. Ja būtu vienkāršāka kamera, varētu daudz ko īpašu uzfilmēt, jo dzīvnieki mani, kā jau teicu, „ignorē”. Esmu savējā, līdz ar to varētu iemūžināt svarīgus un intīmus brīžus - kā dzimst mazulis, kā māte viņu apkopj, kā alnene apēd placentu. Protams, to var nofilmēt arī Zoodārzā, bet tad fonā būs siens, salmi, betons un režģi.

Divās nedēļās, uzlabojot veselību „Skaļupēs”, sapratu, ka ir jāraksta. Būs grāmata par dzīvniekiem ar daudz, daudz bildēm. Esmu iecerējusi jauku, bez skumjajiem gadījumiem. Lēnām briestu. Ir pirmie uzmetumi par stārķiem, aļņiem, par ūpi Ufo, jau tapuši raksti „MMD” un „Vides Vēstīm”.

Ja man būtu automašīna, brauktu uz Lietuvu, Igauniju un līdzīgām vietām, kādas ir Līgatnes dabas takas. Varbūt pat vēl tālāk, uz Eiropu. Tas atbilstu manām iespējām. Pašreiz, ar autoservisa meistara atbalstu, drīkstu tikai „uz veikalu un atpakaļ”. Nevaru aizlidot uz Ameriku un staigāt pa Jeloustonas parku. Man būtu miljons jautājumu zvērkopjiem katrā vietā, kur tiek turēti meža dzīvnieki.

Es negribu Parīzē apskatīt Eifeļa torni, negribu staigāt pa muzejiem, skatīties pilsētu arhitektūru. Negribu uz Indiju, Ēģipti – tiem standarta maršrutiem. Es gribu redzēt dabu! Nevis skatīties pa logu, bet aptaustīt. Bez steigas, bez grupas režīma. Tas ir mans sapnis.”

Līgatnē, 29.03.2011.