Vecā Kraukļa stāsti

1. maijs. Iepazīšanās stāsts

Krrrāāā! Jeb- sveiciens visiem! Jūs sveic vecākais Līgatnes dabas taku iemītnieks- Krauklis! Es šajos mežos dzīvoju, kad vēl tikai tos daudzos iežogojumus sāka celt un dzīvniekus šurp vest. Daudz ko savā garajā mūžā esmu redzējis un piedzīvojis, šeit ir mans dzimtais mežs un kā nekā - no augšas viss vienmēr ir labāk redzams!

Tagad jau man tik vien tā darba un izklaides kā vērot, kas manā mežā notiek-nav jālauza galva kā iepatikties kādai krauklenei, lai tie, jaunākie par mani, dejo savas kāzu dejas - es tik noskatos. Par barību arī nav jāuztraucas - iežogojumos pie dažādiem dzīvniekiem ēdamā vienmēr pa pilnam, vienīgie konkurenti- citi tadi paši lidoņi kā es un pa kādai vāverei arī. Jā, viena meža cauna arī atklājusi viegli pieejamo barību, pat dienas laikā (tāpat kā es) nāk meklēt gardākos kumosus.

Klāt atkal kārtējais pavasaris! Šogad tā pāreja no aprīļa uz maiju tāda stipri trokšņaina sanāca - vakar vēlu vakarā skaļi ducināja šīgada pirmais pērkons. Uzlija arī. Nu tik viss zaļos un plauks! Pēc garās ziemas dzīvnieki un putni tik ļoti to pavasari ar pirmo jauno zālīti gaidīja! Nu, jūs taču atceraties mežacūku, vārdā Ansis, kas šeit nodzīvoja ilgu un garu mūžu? Pats Ansis sen jau viņsaulē, bet tikai nupat, pāris dienas atpakaļ, viņa vecā teritorija atkal tika apdzīvota. Tur ielaida mežacūku pārīti, Ansīti un Grietiņu, kuri dzīvoja turpat blakus, otrā pusē gājēju tiltiņam. Savu iežogojumu viņi bija riktīgi nodzīvojuši „melnu”- nekas zaļš tur nebija redzams pat vasarās. Nu abi tika pie svaigiem zaļumiem, saknītēm, kukaiņiem un citiem mežacūku labumiem. Bet nebrīnieties, ka arī jaunā teritorija jau sāk izskatīties kā svaigi uzarts lauks (būtu tik kartupeļi vēl jāstāda iekšā!). Kārtīgi uzkrājuši spēkus, Ansītis ar Grietiņu rāda to, ko mežacūkas māk vislabāk- rakt!

Otrs mežacūku pāris, pareizāk būtu teikt, abas dāmas, Lilija un Mūsa (nu, tās, kuras dzīvo blakus lūšiem) arī savu lielo platību ir kārtīgi apdzīvojušas. Nu, dabas taku apmeklētājiem tas jau labāk. Ja abas nedežūrē pie skatu platformas (kur viņām ir barības siles), paraugieties vien vērīgi, tās ir redzamas pat guļot savās guļvietās (izkašātās bedrēs).

Kamēr krūmiem un avenājiem lapas vēl nav saplaukušas, ir arī lielāka iespēja saskatīt mūsu lūšu pāri, īpaši jau Leonoru, mierīgi guļam kādā ērtā vietiņā. Lūšu raibais kažoks gan nepavisam nav viegli ieraugāms starp pērnajām lapām un tikko uzdīgušo zālīti - jābūt ļoti, ļoti vērīgiem. Tas nav tik vienkārši kā, piemēram, lāčus vai ūpjus un pūces saskatīt!

Pamācīšu jūs arī kā stirnu bariņu labāk ieraudzīt, ja viņas neganās pļavā- skatieties mežā zem lielajām eglēm, kur viņu baltie dibengali redzami. Pašas jau vēl ir ar pelēko ziemas apmatojumu, bet tie dibeni - tie „spīd” pa gabalu! Kaut kur pie viņām arī mūsu zaķis dzīvo, bet to gan ir grūti ieraudzīt (pat man!), kad viņš mierīgi guļ pie kāda zara vai koka stumbra. Vienīgi, ja kāda stirna to iztraucē no mierīgās dienas snauduļošanas, tad viņš ātri aizļepato uz citu iežogojuma daļu un - hops! - atkal noslēpjas un guļ tālāk.

Nu ja, bet turpat blakus stirnām arī gardās pankūkas var dabūt. Tā ir arī mūsu, kraukļu, iecienīta vieta. Mēs tikai pagaidām, kad visi divkājainie staigātāji ir devušies prom un tad tik lidojam pētīt, kas priekš mums interesants ir atrodams. Iegūtos atradumus: papīrus, šķīvīšus, glāzītes un citus no atkritumu kastītēm (tā jūs, cilvēki, tās saucat, mums viņas ir īstas dārgumu lādes!) izvilktās lietiņas pārkrāmējam pa savam prātam - vai nu turpat pļaviņā starp galdiņiem, vai arī aiznesam uz drošāku vietu- to pašu stirnu iežogojumu, piemēram. Mums taču arī vajag savu izklaidi!

Krrrāāā! Nu jau pietiks runāt! Par pārējiem dabas taku iemītniekiem (iekšpus un ārpus iežogojumiem) pastāstīšu nākošreiz! Jāaizlido kaut ko „uzknābt” no lācenītes Ilzītes barības krājumiem - tur vienmēr var kaut ko atrast! No runāšanas vien paēdis nebūsi! Krā! Attā! Līdz nākošai reizei!