Dabas kalendārs

Zvārtes ieža dabas kalendārs „No pavasara līdz pavasarim”

Aprīlis

Meža skaņas un vēju pārspēj upes čalošana. Sniegiem un ledum kūstot, Amatā ievērojami ceļas ūdens līmenis. Spēcīgā straume nes līdz koku stumbrus un zarus. Līmenim krītoties, krasti ir mainījušies un vietām sanesti prāvi koku krāvumi vai saskalotas baltas smilšu sēres.

Mežacūkām aprīlī dzimst mazuļi. Āpši tīra savas alas, dodas nakts sirojumos. Mazuļi dzimst agri - martā vai aprīlī. Pēc tam sākas āpšu riests. Dīķos un vecupēs rosās vardes un nērš ikrus. Abinieku “dziesmu svētkus” iesāk brūnās vardes, pārējās sugas gaida siltāku laiku. Saulainākās dienās spindz pārziemojušās mušas, pirmos ziedus meklē bites, „sijājas” knišļi. Arī ērces, dažādu slimību pārnēsātājas, ir pamodušās!

Zied kārkli, zilās, baltās un dzeltenās vizbulītes, zeltstarītes un zalktene.

Maijs

Ziedošais laiks gandrīz visiem meža krūmiem un kokiem. Attekās un mitrākās vietās krastā zied purenes, saplaukst ievas, mežābeles, korintes. Zvārtes apkārtnes pļavas uz nedēļu iekrāsojas pieneņu dzeltenumā.

No maija līdz jūnija sākumam mežā ir bērnistabas gaisotne. Vēlu vakarā vai agri no rīta dzimst mazie alnēni, briedēni, lapsēni, pēc tam stirnēni. Aļņi uzturas zāļu un sūnu purvu malās, aizaugušos izcirtumos, vietās, kur biezs pamežs. Biezoknī uz laiku slēpjas staltbriežu mātes, kurām dzimst mazuļi.

Purvos vai biezokņos var atrast pavasarī nomestos staltbriežu ragus.

Jenotsuņi turpina nomainīt ziemas kažoku. Tas ieilgst līdz vasarai.

No rīta līdz vakaram neapklust putnu balsis. Zvārtes ieža apkārtnē lakstīgalas dzird retāk, toties ik pa laikam ieskanas dzeguzes ku-kū, vai meža baloža pus pūru piedēju...

Maijā vakari var būt vēsi, it īpaši ap ievu ziedēšanas laiku. Vakaros meža dzīvnieki dodas vakariņot, medī, meklē barību, veic īsākus vai garāku pārgājienus. Izmantojot krēslas laiku, kā dabisku aizsegu, iznāk uz tīrumiem, pļavām, šķērso autoceļus, dodas barības meklējumos uz dārziem, kapsētām, pilsētas stādījumiem.

Jūnijs

Arvien košāk uzzied pļavas. No necilās ceļtekas līdz sarkanajam āboliņam, no pīpenes līdz zilajiem zvaniņiem. Laiks vākt augus zāļu tējām.

Skaidrās naktīs dārzus un ozolu vai ošu jaunos dzinumus līdz pat jūnija vidum var apdraudēt salnas. Lai gan dienā gaisa temperatūra var pārsniegt +20C, Amatas ielejā naktis ir ļoti vēsas.

Aktīvāki kļūst putni. Līdz vasaras saulgriežiem skaļākie putnu kori dzirdami vakarpusē un ap saullēkta laiku. Pamanāmāki kļūst odi, lido naktstauriņi.

Vakara krēslā baroties dodas sikspārņi. Kukaiņus meklējot, uz mitrām taciņām un celiņiem lien krupji. Vakaros, kad augsnes virskārta kļūs mitrāka, darbīgas kļūst sliekas un dažādi kukaiņi. Rosās kurmji, peles, sīkie plēsēji.

Dzīvniekus labi var novērot pie ūdeņiem, tajās vietās, kur ir konstatētas zvēru takas, pēdas. Amatas krastos novērojami staltbrieži, mežacūkas, bebri, ūdri.

Amatas upē pat vasarā ūdens neuzsilst un tā temperatūra nepārsniedz +15^o C.

Dabā lielāka rosība ir augoša mēness fāzē, pilnmēnesī. Tad augu virszemes daļās ir vairāk šķidruma, vairāk barības vielu. Dzīvnieki vairāk barojas, migrē, veicot lielākus attālumus, mazāk guļ, tramīgāki.

Pēc vasaras saulgriežiem apklust daudzu dziedātājputnu balsis. Tie slēpj mazuļus, ligzdvietas un nodarbojas ar mazuļu barošanu.

Pieaugušie aļņi migrē, meklē jaunas apmešanās vietas. Aļņu mātēm dzimst mazuļi.

Aļņi un staltbrieži berž no jaunajiem ragiem atmirušo ādu.

Āpši naktīs apstaigā plašas teritorijas, meklē kukaiņus, kāpurus, vardes. Nevairās arī no dārziem un parkiem. Jenotsuņi medī visu nakti, sākot jau nokrēslas stundām.

Jūlijs

Zvārtes pļavās smaržo pēc siena un vīgriezēm.

Stirnu buki ieņem riesta vietas. Jūlijā krūmājos var atrast apļveida takas – stirnu gredzenus. Sabijies stirnu buks rej kā suns, cerot aizbaidīt pretinieku.

Mežacūkas dienā guļ, krēslas stundās un naktīs dodas uz tīrumiem baroties. Ēd arī putnu olas, mazuļus, abiniekus, sīkus dzīvnieciņus. Krēslas stundās var redzēt arī jenotsuņus, galvenokārt gar upes krastiem, strautiņiem, mitrākām vietām.

Jūlijā, augustā dažu dzīvnieku mazuļi pamazām sāk patstāvīgu dzīvi un iepazīst pasauli. Uz takām un ceļiem, tuvu apdzīvotām vietām var sastapt mazos lapsēnus, jenotsuņa mazuļus. Neveiksmīgi autoceļa šķērsotāji, - jaunie eži, vāveres, caunas, zaķi, apžilbuši no starmešu ugunīm, dzīvi beidz ceļmalās.

Augusts

Pļavas nodzeltē. Mežā gar takas malām var atrast avenes, kazenes.

Aļņu riests sākas jau augustā. Vakaros un naktīs un vēl rīta krēslā dzirdami bauri un lūstošu zaru troksnis. Sasaucas dzērves. Vakara krēslā barības meklējumos dodas bebrs. Upes krastā var dzirdēt plakšķi - uzsitienu ar asti pa ūdeni. Bebrs vakarpusē vai norītiem veic lielākos būvdarbus, remontē vai atjauno dambjus, grauž kokus. Bieži vien no rīta atklājas, ka nograuzti koki pavisam tuvu mājām, ceļmalās.

Arī lapsas medī krēslā, naktī. Ļoti labi pielāgojušās kultūrainavai, apdzīvotām vietām, dažkārt nevairās apmesties uz dzīvi pavisam tuvu mājām. Medī pārsvarā peļveidīgos grauzējus - peles, strupastes. Barībai izmanto arī rāpuļus, abiniekus, zivis, kukaiņus. Vasarā, rudenī regulāri mielojas ar augļiem. Lapsas ir individuālistes. Katrai ir noteikta teritorija ar vairākām paslēptuvēm (visbiežāk - āpšu vai pašu izraktās alās) un taku tīkls.

Jo tuvāk augusta beigām, jo vairāk gaisā jūtama rudens smarža, mazāk karstu un pat siltu dienu. Pazeminoties gaisa temperatūrai, samazinās iztvaikošana, palielinās mitruma krājumi augsnē. Nakts un rīta stundās Amatas ielejā veidojas bieza migla.

Septembris

Sārtojas kļavas pie Zvārtes namiņa un Vieļu mājām. Naktīs Amatas ielejā iespējamas pirmās salnas un vietām temperatūras pazemināšanās līdz pat -4C. Rītos pļavas un upi klāj bieza migla.

Sākas sēņu laiks. Baravikas, apšu bekas, bērzu bekas, smilšainu meža ceļu malās sviesta bekas, sūnās un mētras slēpjas dažādu krāsu bērzlapju cepurītes.

Ražas gados Zvārtes mežābeles rotājas ar sīkiem dzelteniem un sārtiem ābolīšiem.

Mežs kļuvis kluss. Vairs nedzird sīko dziedātājputnu balsis. Aizlido pirmie gājputni. Septembra vakaros sākas staltbriežu riests un auri. No netālā Roču rezervāta bauri dzirdami pat kilometriem tālu.

Oktobris

Koki Amatas ielejā pie Zvārtes greznojas rudens lapu krāšņumā. Pa vidu segliņš ar tumši sārtām lapām un neparastajām oranži sārtajām sēklotnēm un apiņu brūni zeltainie ķekari. Turpinās sēņu laiks. Ja septembris bijis samērā silts un maz spēcīgu salnu, beku sezona beidzas tikai oktobra sākumā. Vēl var atrast baravikas, apšu bekas, lācīšus, sviestbekas, samtbekas, mežmalās, ceļmalās un pat dārzos atrodamas lielās dižsardzenes, purvainos priežu mežos purva bērzlapes, plankumainās bērzlapes un citas sēnes.

Pāri Amatas ielejai aizlido gājputnu kāši.

Sākas rudens lietavas. Saulainas dienas mijas ar lietainām. Amatā ceļas ūdens līmenis.

Meža dzīvnieki turpina uzkrāt barību ziemai. Citam tie ir krājumi kādā alā vai dobumā, citam tā ir biezāka tauku kārta. Pamazām visi ietērpjas biezākos kažokos.

Novembris

Rudens lietavu laiks. Pamazām nobirst pēdējās košās lapas. Zvārtes ozoliem Miglas ieža pakājē lapas noturas visilgāk, pat līdz pavasarim. Dabas audeklā valda meža zaļpelēkās, miglas pelēkās un brūnās krāsas. Vienīgie košie akcenti ir liepu sēklotnes „spārniņi”, segliņa oranžsārtie sēklu ietvari, krūkļa, mežrozītes un plūškoka ogu ķekari, kas spīd šur tur mežmalās. Lai gan novembra sākumā izbeidzas augu veģetācijas periods, tomēr baravikas un dažādu sugu bērzlapes mežos atrodamas pat šajā mēnesī.

Mēneša sākumā iespējams pirmais sniegs.

Decembris

Amatas ielejā sākas ziema. Ar salu, atkušņiem, ar slapju sniegu, ar pirmo puteni. Decembris ievada visaukstāko gadalaiku, kura astronomiskais sākums ir krietni vēlāk, 22. decembrī ( garajā gadā 21. decembrī ) . Katra diena pastiepjas par minūti garāka. Lai gan saule jau griežas uz pavasara pusi, nekļūst siltāks. Diennakts vidējā temperatūra ilgstoši ir zem 0° C, aizsalst ezeri, upes, sasalst augsnes virskārta. Dabas mātes pavalstnieki slēpjas biezajos mežmalas krūmājos vai biezokņos. Zaķi, stirnas, brieži un aļņi barojas ar melleņu mētrām, avenājiem, sīkiem zariņiem, pumpuriem, mizu. Dabas procesi neapstājas un rosība turpinās pat tur, kur valda saltās stihijas - gan zem ledus, gan zem sniega. Miegu neguļ ne pārnadži, ne plēsēji, ne Latvijā palikušie putni. Jā, ir divi izņēmumi: jau kopš pirmā sala saldi dus - susuri un sikspārņi. Taču arī viņi temperatūrai mainoties pusmiegā pārvietojas. Sikspārņi, kas ziemo alās, lielākā salā ielien dziļāk spraugās, jeb „skurstenīšos”, bet atkusnim tuvojoties virzās tuvāk alas ieejai. Daži meža zvēri, piemēram, āpši un jenotsuņi pielāgojušies auksto gadalaiku pavadīt snaudā, tomēr atkušņa laikā iznāk no alas un pat uzmeklē ko ēdamu.

Janvāris

Aukstākais ziemas mēnesis. Ja valda anticikloni, tad no Arktikas puses ar austrumu un ziemeļaustrumu vējiem var ieplūst arktiskais kontinentālais gaiss, atnesot īstu salu ­25° līdz -30°C.

Saulainās dienās Zvārtes ieža sarkanie smilšakmeņi uz baltā sniega fona izskatās īpaši majestātiski. Amatas ielejā valda ziemas miers. Gar upes krastu manāmas ūdra un lapsas pēdas, pļavā pie zāļainiem ciņiem sīka peles pēdiņu virtene. Kūdrainākās vietās, kur zeme nav sasalusi, lieli rakumi – tur mežacūkas meklējušas ko noderīgu.

Amata aizsalst tikai ļoti aukstās ziemās. Zvārtes krāces parasti mutuļo pat sala laikā. Akmeņus sedz sniega un ledus cepures, bet ap tiem turpina virpuļot straume.

Februāris

Puteņi aizvelk taciņas un ceļu uz Zvārtes iezi. Gar upi manāmas zvēru pēdas. Amatas vaļējos lasmeņos ūdrs meklējis ko nomedīt. Tieva pēdiņu virtene lapsai, neregulāras švīkas no stirnas lēcieniem, cilpu raksti no zaķa. Aiz mežacūku bariņa sniegā palikusi dziļa vaga. pie eglēm čiekuru zvīņu kaudzītes. Tur darbojušās vāveres.

Mēneša beigās pamazām saulē sarūk sniega kupenas. Kad kārkliem košāk iekrāsojas miza, drīz būs pavasaris.

Marts

Lai gan saule ceļas ik dienas augstāk, vēl puteņo, salst un snieg. Tomēr vietām jau sniega garoza pazudusi, Amata sāk atbrīvoties no lediem. Marts ir gan ziemas, gan pavasara mēnesis. Gaisā jūtama zemes smarža, klāt ir ilgi gaidītais pavasaris. Jau pāris nedēļas iepriekš košāki sāka krāsoties koku un krūmu stumbri. Marta beigās pa sasilušiem koku stumbriem un māju sienām miegaini rāpo pārziemojušās mušas un kāda bite atlido izlūkos. Pamazām plaukst kārkli. Bebri sāk remontēt savas mītnes. Upes krastā var atrast brokastu pārpalikumus - svaigi nomizotus zariņus un sīkākus kociņus.

Dabas mātes bērnistabā visagrākie ir pelēkā zaķa mazuļi, kas nāk pasaulē jau martā, aprīļa sākumā.